10. oktobra vēlā un dzestrā pēcpusdienā pēc lietus Rēzeknes 2. bibliotēkas pārstāvji ar interesentiem devās aizraujošā pārgājienā “Manas pilsētas takas”, kas noritēja UNESCO LNK tīkla “Stāstu bibliotēkas” ietvaros. Stāstos, atmiņās un spēlēs tika izstaigātas vairākas vietas Rēzeknes pilsētas ziemeļu daļā, pieminot gan senāko, gan jaunāko laiku vēsturi un notikumus, kas veidoja un joprojām iemieso to pilsētvidi, kādā mēs šodien dzīvojam.

Sākotnēji pilsētas Ziemeļu mikrorajona vietā atradās meži un pļavas ar savrup esošām purvainām vietām. Paugurainos Rēzeknes upes krastus latgaļi apdzīvo jau kopš sirmas senatnes, par ko liecina divi pilskalni un vairākas senas apbedījumu vietas pašreizējā pilsētas teritorijā. Tāpēc par pilsētu gribētos teikt ar šādiem pasakas “To teica meža sirds” vārdiem: “Šeit viss ir dzīvs un zaļš, un vienkāršs. Tāpēc man te patīk. Es sajūsminos, elpojot vien, klausoties klusumu. Te ir tik skaļš klusums.”

Ilgus gadsimtus atrodoties dažādu svešu varu ietekmē, pilsēta ir tikusi daudzreiz postīta, pārveidota un paplašināta. Katrai varai ir bijis savs redzējums. Pašreizējā realitāte iezīmējas šādiem Luīzes Pastores grāmatas “Maskačkas stāsts” vārdiem: “Gar pussagruvušo savrupmāju žogiem stāvēja celtnieki, apjukumā grozot jauniegūtās kartes, daži no tiem, centīgi sekojot kartes norādījumiem, krāsoja sētas mietus visās varavīksnes krāsās.”

Atrodoties spēcīgā padomju arhitektūras stila un mantojuma iespaidā, pilsēta un tās Ziemeļu mikrorajons ļoti lēnām piedzīvo arhitektonisko un pilsētvides atjaunotni un atgriešanos pie Rēzeknes, kas sevī iemieso latgalisko un latvisko būtību, kā arī kultūru un izglītību kā tās galvenos virzītājus.

Var tikai daļēji piekrist, ka Ziemeļu rajons ir viens no jaunākajiem Rēzeknes mikrorajoniem, jo atsevišķas teritorijas jau agrāk ietilpa pilsētas robežās. Tikai pēc Kleperu ciema padomes likvidēšanas 1954. gadā lielākā daļa Kleperovas tika pievienota Rēzeknei. Kopš tā laika Ziemeļu rajonā sākās masveida būvniecība.

Bibliotēkas rīkotais pārgājiens iesākās ar Rēzeknes senākās vēstures līkloču izpēti un ar spēles “Ķieģeļa ceļa stāsts” izspēli pie Rēzeknes 2. bibliotēkas ieejas. Tam sekoja industriālo un infrastruktūras objektu izzināšana, kā arī ar greznākā nama iepazīšana – Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo draudzes dievnama apskate Kosmonautu ielā 8a.

Visbeidzot tika apskatīts, kā rit rekonstrukcijas darbi parkā, kur atrodas baisu notikumu liecinieks – memoriāls koncentrācijas nometnē “Štalag-347” bojāgājušo piemiņai. Jāpiemin, ka tā bijusi plaša teritorija, kas aizņēmusi lielu daļu no pašreizējā pilsētas Ziemeļu mikrorajona un daudzviet būvniecības laikā ir tikuši atrasti cilvēku kauli un apbedījumi.

Tās nav vienīgās vietas pilsētā, kuru vēsture ir piemirsta un virs kurām notiek aktīva pilsētas dzīves rosība. Tāpēc poētiskā piezīme “Kaulu pilsēta” arī raksturo mūsu pilsētu pie upes, kā tas ir ar daudzām senām pilsētām citviet.

Aktualizējot “Pasaku rudeni”, pārgājiens tika noslēgts ar latviešu tautas pasaku no Raunas puses “Zvēri rok upi”. Tās pamācība – ko sēsi, to pļausi, proti, kādu pilsētu veidosi, tādā dzīvosi. Un šī mācība vistiešāk attiecas gan uz pilsētvides plānošanu, gan mūsu attieksmi pret vidi un vienam pret otru.

Informāciju sagatavoja Rēzeknes 2. bibliotēkas vecākais bibliotekārs Artūrs Bondars

0 Komentāru

Komentāri

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*

SAZINIES AR MUMS

Atsūtiet mums ziņu un mēs sazināsimies ar Jums tiklīdz tas būs iespējams.

Sūta
©2019 Rēzeknes pilsētas dome

Log in with your credentials

Forgot your details?