Otrais pasaules karš atnesa postu un nelaimi visai pasaulei, bet visvairāk cieta Eiropa. Latvijai karš ar uguns dūri trieca divreiz. Katra ģimene Rēzeknē (ar retu izņēmumu) tur godā savu radinieku piemiņu, kuri gājuši bojā baismīgā kara “gaļas mašīnā”.

Nu palicis ļoti maz veterānu, kuri savulaik izdzīvoja karā. Mūsu pilsētā nebūs pat desmit šādu cilvēku. Kad viņi visi aizies, līdz ar viņiem aizies arī vesels laikmets, un neviens vairs nevarēs pastāstīt, kā viss bija īstenībā. Bet ir viens izņēmums – pieminekļi, mēmie laika liecinieki.

Pieminekļi, monumenti, kapakmeņi nemelo. Tie precīzi atspoguļo sava laika cilvēku tieksmes, ideālus un rakstura īpašības, kā arī laiku, kad tie tika atklāti. To darīja mūsu senči, un par to vien viņi ir pelnījuši cieņu!

Diemžēl ne visi tā domā. Par to pārliecināties man lika pagājušajā nedēļā saņemtā vēstule, ko parakstīja Juris Vidiņš un vēl 25 iniciatīvas grupas locekļi, kurus nav iespējams identificēt, jo paraksti ir ļoti neskaidri. Iniciatīvas grupa pieprasa demontēt pieminekli Rēzeknes atbrīvotājiem, ko pilsētā mēs mīļi dēvējam par “Aļošu”.

Vēstulē minētais iemesls, kādēļ ierosinājums būtu nekavējoties jārealizē, ir šāds: “Aļošas piemineklis ir kļuvis par simbolu ļaunumam, ko padomju vara 51 gada laikā ir nodarījusi Latvijai un Rēzeknei [..] “Atbrīvotāji” atbrīvoja Latvijas iedzīvotājus no brīvības, dzimtenes (deportācijas), īpašumiem (nacionalizācija un kolektivizācija).”

Pirmais, kas jāizceļ, – piemineklis ir veltīts Sarkanās armijas karavīriem, kuri gāja bojā, atbrīvojot mūsu pilsētu no vācu okupācijas, un šiem cilvēkiem nebija nekāda sakara ar nākamo 50 gadu notikumiem, ko Vidiņa kungs viņiem pārmet. Jāatgādina, par ko Rēzeknē un tās apkaimē apglabātie sarkanarmieši (vairāk nekā 3000 cilvēku) atdeva savu dzīvību. Par fašistu zvērībām, ko viņi pastrādājuši Rēzeknē, vēsta daudz avotu. Lūk, īss fragments no tīmekļa vietnes “Vikipēdija”:

“1942. gada 2. janvārī Ančupānos pēc Rēzeknes apriņķa policijas priekšnieku B. Maikovska un A. Eiheļa ierosinājuma ar vācu okupācijas varas atļauju nogalināja 175 Audriņu sādžas iedzīvotājus. Vēl 30 iedzīvotāji tika nošauti Rēzeknes tirgus laukumā 1942. gada 4. janvārī un pēc tam arī apbedīti Ančupānos.

1944. gada aprīlī, tuvojoties padomju armijai, nacisti gribēja slēpt civiliedzīvotāju masveida nogalināšanas pēdas un atraka bedri, kurā atradās masu slepkavību upuri, cilvēku mirstīgās atliekas sadedzināja, nesadegušo līķu kaulus sasmalcināja.

Precīzu Ančupānos nogalināto cilvēku skaitu grūti noteikt: padomju avotos tiek minēti 8000 cilvēku, Latvijas okupācijas muzeja aplēsēs – 2000. Pēc Rēzeknes apriņķa policijas datiem 1942. gadā Rēzeknē tika iznīcināti 3219 ebreji, bet visā Rēzeknes apriņķī 5128 ebreji un 311 romi.”

Materiālos no Latvijas Valsts arhīva teikts:

“Rēzeknē nometne “Štalag 347” atradās pie dzelzceļa stacijas. Ieslodzītajiem “paveicās” – viņus izmitināja Pirmā pasaules kara karantīnas barakās. 1942. gada ziemā tur mita 30–40 tūkst. cilvēku, savukārt 1942. gada 25. jūnijā vien 3633. Kādu nonāvēja tīfs, cits nomira badā, kādu aizveda vergot uz Vāciju. Maltas nometni “izgāja” 2000 gūstekņu, mirstības rādītājs sasniedza 25%. Kopā Rēzeknes apriņķī bija septiņas karagūstekņu nometnes – arī Līvānos, Krivānos, Špoģos, Naujenes un Līksnas pagastā.”

Daudziem kareivjiem, kuri krita, atbrīvojot Latviju, nav kapavietas. Kaut kur pļavās pie Madonas guļ arī mans vectēvs Aleksandrs Bartaševičs (Broņislava dēls). Viņš dienēja Latvijas armijā, kā jau daudzi mūsu tautieši, cīnījās par mūsu dzimtenes neatkarību, piedalījās Latvijas atbrīvošanā no fašistiem. Es nevaru nolikt ziedus viņa kapavietā, tāpēc nolieku tos pie pieminekļa Rēzeknes atbrīvotājiem. Tādu kā es ir daudz (krietni vairāk nekā 26 cilvēki, kuri pieprasa demontēt pieminekli).

Šoreiz vēlos pabeigt sleju, citējot cilvēku, kurš rada pieminekļus, nevis jauc tos nost, – tēlnieku Induli Folkmani. Ilūkstē tika atklāts viņa piemineklis izsūtītajiem, Rēzeknē – piemineklis Vladislavam Locim. Tēlnieks atzina: “Latgalē 21. gadsimta sākums iezīmēts ar daudzām nozīmīgām piemiņas zīmēm, pieminekļiem, un tas ir vērtējams pozitīvi. Piemineklis ir paredzēts ilgam laikam. Tas atgādina, ka mūsu vēsture ir bagāta. Žēl, ka ir nojaukti iepriekšējā gadsimta pieminekļi, jo tie varētu stāstīt jauniešiem, ka ir bijušas dažādas varas un arī grūti laiki, un ka mūsu valsts brīvība ir tautas izcīnīta.”

Aleksandrs Bartaševičs, Rēzeknes pilsētas domes priekšsēdētājs

0 Komentāru

Komentāri

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*

SAZINIES AR MUMS

Atsūtiet mums ziņu un mēs sazināsimies ar Jums tiklīdz tas būs iespējams.

Sūta
©2020 Rēzeknes pilsētas dome

Log in with your credentials

Forgot your details?